Pussimt va-saru un ziemu jau bija aizritējušas pār A Kirna galvu un savā plūdumā padarījušas viņu tuklu un tauku. Maza auguma un pilnīgs — viņš atgādināja arbūza sēkliņu. Seja viņam bija apaļa kā mēness, Viņa zīda tērps bija pati cienība, bet melnā cepurīte ar sarkano pogu vidū_— šai brīdī tā gan vārtījās zemē — bija tāda, kādu valkāja turīgi un veiksmīgi tirgotāji — viņa tautieši.
Bet šai mirklī cienības viņa izskatā bija vismazāk. Saliecies trijos līkumos, viņš locījās un liecās zem bambusa nūjas sitienu krusas. Kad sitieni trāpīja pa pirkstiem un elkoņiem, ar kuriem A Kims centās aizsargāt seju un galvu, viņa ķermenis sāka krampjaini un nevaldāmi raustīties. Kaimiņi pa logiem rāmā labpatikā vēroja šo skatu.
Bet tā, kas ilggadīgā praksē iemanījusies tik veikli cilāt nūju! Septiņdesmit četrus gadus veca un nemaz neizskatījās jaunāka par saviem gadiem. Viņas tievās kājas bija ietērptas stīva, spīdīga melna auduma biksēs. Plānie, sirmie mati, gludi sasukāti, atsedza zemu pieri. Uzacu viņai nemaz nebija, tās jau sen izkritušas. Kniepadatas galviņas lieluma acis šķita melnākas par melnu.