Zeme ir apaļa. Konfūcijs to nezināja, bet jūs to varat atrast katrā ģeogrāfijas mācības grāmatā. Zeme ir apaļa. Tā loku pēc loka griežas ap savu asi. Gadalaiki un dzīve griežas kopā ar to. Tas, kas ir tagad, jau ir bijis agrāk. Tas, kas bijis, būs atkal. Vienmēr par jaunu atgriežas labības un mango ražas novākšanas laiks, bet vīrieši un sievietes atdzimst savos bērnos. Sarkankrūtīši vij ligzdas, bet slokas pavasaros atlido no ziemeļiem. Katram pavasarim seko atkal cits pavasaris. Kokospalmas sniecas augšup, nes augļus un aiziet bojā. Bet to nekļūst m^zāk. Tie nav tikai mani vārdi. Daudz ko esmu dzirdējusi no sava tēva. Ķerieties pie darba, cienītā misis Tai Fu, un padauziet savu dēiu un manu nākamo trešo vīru! Bet es pasmiešos. Brīdinu jūs: es smiešos.
A Kims nolaidās uz ceļiem, lai mātei būtu ērtāk. Viņa apbēra to ar sitienu krusu, bet Li Faa smaidīja, iespurdzās un beidzot sāka skaļi smieties.
— Stiprāk, stiprāk, cienītā misis Tai Fu! — viņa uzmudināja sirmgalvi starp divām smieklu lēkmēm.
Misis Tai Fu centās visiem spēkiem, bet spēku nebija daudz, un pēkšņi viņa pamanīja kaut ko tādu, ka aiz brīnumiem nūja izkrita viņai no rokām. A Kims raudāja. Pa viņa vaigiem plūda lielas asaras. Li Faa bija pārsteigta, tāpat arī pārdevēji, kas noskatījās. Visvairāk, patiesību sakot, bija pārsteigts pats A Kims, bet nekādi nevarēja savaldīties, un, lai gan sitieni bija aprimuši, viņš vēl arvien raudāja.