Kas par to, ka viņas māte ir bijusi kanakiete un viņa ir divkārša atraitne, kas par to, ka viņa valkā balto velnu tērpu, korseti un kurpes ar augstiem papēžiem! Viņš tvīka pēc tās. Šķita, ka pats liktenis bija nolēmis viņiem kļūt par cilts vecākiem tam zarojumam, kas daudzas pa­audzes valdīs un vadīs firmu «A Kims un Co. Universāl­veikals»,

— Es negribu, ka mana vedekla nav tirasiņu pakēr—* māte bieži vien teica A Kimam. (Havajiešu valodā ķīnie­šus sauc «pakē».) — Manai vedeklai jābūt tīrasinīgai, kāds esi tu, mans dēls, kāda esmu es, tava māte. Un vi­ņai jāvatkā bikses, mans dēls, tāpat kā visas sievietes mūsu ģimenē tās līdz šim valkājušas. Sieviete balto velnu svārkos un korsetē nekad pienācīgi necienīs mūsu sen­čus. Korsetes un cienība pret senčiem nesaskan viens ar otru. Tāpat ir ar šo nekautrīgo Li Faa. Viņa ir nekau­nīga, neatkarīga un nekad neklausīs ne vīru, nedz vīra­māti. Sī nekauņa iedomājas sevi par dzīvības pirmavotu un ciltsmāti: tā neatzīst senčus, kas dzīvojuši pirms viņas. Viņa ņirgājas par mūsu ziedokļiem, lūgsnām un mājas dieviem, kā to no drošiem avotiem dabūju zināt…

—   No misis Cang Ljusi, — A Kims ievaidējās.

—   Ne tikai no misis Cang Ljusi, ak, mans dēls! Es vi­sus izjautāju. Mazākais, desmit cilvēku dzirdējuši, ka viņa nosauc mūsu svētnīcas par pērtiķu būdām.