— Pareizi, — viņa sacīja. — Tas ir ļoti zīmīgi! Tāda īr laulības būtība. Tāda kādreiz ir bijusi laulība, un tāda tā vienmēr būs manā mājā. Vīrieša roka ņem sievieti aiz auss un ieved viņu savā mājā, kurā tai jābūt paklausīgai viņam un viņa r mātei. Tā arī mani ņēma aiz auss tavs sen un cienījamā nāvē mirušais tēvs. Esmu apskatījusi tavu roku. Tā nelīdzinās viņa rokai. Esmu noskatījusies uz Li Faa ausi. Tev nekad neizdosies vest viņu aiz auss. Viņai nav tādu ausu. Es vēl dzīvošu ilgi un līdz pašai nāvei būšu saimniece sava dēla mājā, kā to nosaka senas paražas.
— Bet viņa taču ir mana cienītā māte, — A Kims paskaidroja Li Faa.
Viņš bija apmulsis, jo Li Faa, pārliecinājusies, ka misis Tai Fu aizgājusi uz ķīniešu eskulapa templi, lai ziedotu žāvētu pīli un aizlūgtu par savu veselību, kas kļuva arvien vārgāka, izmantoja gadījumu un apciemoja A Kimu viņa veikalā.
Li Faa, salikusi savas nekautrīgās, nenokrāsotās lūpas kā pusatvērtu rožu pumpuru, atbildēja:
— Ķīnā tas tā vēl varētu būt. Es nepazīstu Ķīnu. Bet šeit ir Havaju salas, un Havajā ārzemnieki maina savas paražas.
— Bet viņa tomēr ir mana māte, — A Kims iebilda,
māte, kas devusi m^n dzīvību neatkarīgi no tā, kur atrodos — Ķīnā vai Havajā, o, Sudrabotais Mēness Zieds, ko gribu saukt par savu sievu.