— Man ir bijuši divi vīri, — Li Faa mierīgi teica, — viens pakē, otrs portugālis. Es daudz ko iemācījos no abiem. Bez tam esmu izglītota sieviete. Esmu mācījusies koledžā un spēlējusi klavieres publikas priekšā. Bet no saviem vīriem es iemācījos daudz ko vairāk. Es sapratu, ka ķīnieši ir vislabākie vīri. Es nekad neprecēšu nevienu citu kā tikai ķīnieti. Bet tam nenāksies mani ņemt aiz auss.
— No kā jūs visu to dabūjat zināt? — A Kims aizdomu pilns viņu pārtrauca.
— No misis Cang Ljusi, — skanēja atbilde. — Misis Cang Ljusi atstāsta man visu, ko tai saka jūsu māte, bet tā daudz ko sarunā. Tāpēc es atļaujos jūs brīdināt, ka mana auss nav tam piemērota.
— To pašu man teica mana cienītā māmiņa, — A Kims
ievaidējās.
— To jūsu cienītā māmiņa teica misis Cang Ljusi, bet misis Cang Ljusi man, — Li Faa mierīgi papildināja. — Bet tagad es jums saku, o, mans nākamais trešais laulātais draugs, ka vēl nav dzimis cilvēks, kas vestu mani aiz auss. Havajā tas nav pieņemts. Es iešu līdzi savam vīram tikai roku rokā, plecu pie pleca, soli solī, kā saka haole. Mans vīrs portugālis domāja citādi. Viņš mēģināja mani sist. Es trīs reizes nogādāju viņu policijā, un viņš katrreiz izcieta sodu koraļļu salās. Beidzās ar to, ka viņš noslīka.
— Mana māte ir bijusi man māte piecdesmit gadu ilgi, — A Kims sadūšojies iebilda.
— Un piecdesmit gadu ilgi viņa ir jūs situsi. — Li Faa iesmējās.