— Kā mans tēvs vienmēr smējās par Jap Ten- Sinu! Jap Ten-Šins, tāpat kā jūs, bija dzimis Ķīnā un atve­dis no turienes ķīniešu paražas. Bet tēvs sāka sist viņu vēl stiprāk, kad misionāri pievērsa Jap Ten-Sinu kristī­gajai ticībai. Tikko viņš gribēja doties uz misijas sapulci, tēvs viņu sita. Un misionārs pārmeta Jap Ten-Šinam, ka tas ļauj sevi sist. Bet mans tēvs tikai smējās, jo viņš bija brīvdomātājs un atteicās no savām paražām ātrāk nekā vairums citu ārzemnieku. Visa nelaime bija tā, ka Jap Ten-Šinam bija mīloša sirds. Viņš mīlēja savu cienīto tēvu. Viņš mīlēja kristīgo misionāru mīlestības dievu. To­mēr beidzot manī viņš atrada vislielāko mīlu, tas ir, mīlu pret sievieti. Ar mani viņš aizmirsa savu mīlestību pret tēvu un mīlestību pret mīlestības pārpilno Kristu.

Viņš solīja manam tēvam par mani seši simti dolāru. Tā nebija liela summa, jo manas kājas nebija padarītas mazas. Bet es esmu pa pusei kanakiete. Es paziņoju, ka neesmu verdzene un nepieļaušu, ka mani pārdod vīrietim. Mana skolotāja koledžā bija vecmeita, haole, viņa arvien sacīja, ka sievietes mīla nav samaksājama, ka to nevar pārdot par naudu. Varbūt tāpēc viņa arī palika vecmeita. Viņa bija neglīta un neatrada sev vīru. Mana māte apgal­voja, ka kanakiešu paradums nav pārdot meitas. Kanaki tās atdod par mīlu, un viņa bija ar mieru ievērot Jap Ten- Šina lūgumu, ja tas sarīko daudz lielu un greznu dziru. Mans tēvs, kā jau teicu, bija liberāls cilvēks. Viņš prasīja, vai gribu Jap Ten-Šinu par viru. Es atbildēju: jā; un pati pēc savas gribas aizgāju pie viņa. Tas bija viņš, ko no­spēra zirgs, bet līdz tam viņš bija lielisks vīrs.