Viņa bija šausmīgi bāla — kā līķis. Platajās piedurknēs bija redzamas viņas izdilušās rokas, pa kurām musku|u vietā zem dzeltenās, pergamentam līdzīgās ādas stiepās mezglainas dzīslas. Nefrīta sprādzes uz šās mūmijas ro­kām pie katra atvēziena klaudzēdamas lēkāja uz augšu un leju.

—  Ak! — viņa spalgi klaigāja, ritmiski akcentēdama katru trešo sitienu. — Es aizliedzu tev sarunāties ar Li Faa. Šodien tu apstājies ar viņu uz ielas. Apmēram pirms stundas. Jūs sarunājāties trīsdesmit minūtes. Pēc kā tas izskatās?

—  Pie visa vainīgs trīskārt nolādētais telefons, — A Kims nomurmināja, bet viņa apturēja nūju gaisā, cenz­damās uztvert, ko viņš saka. — Jums to pavēstīja misis Cang Ljusi. Zinu, ka tā bija viņa. Es redzēju, ka viņa mani redz. Es likšu aizvākt telefonu. Tas ir velna izgud­rojums.

—  To ir izgudrojuši visi velni kopā, — misis Tai Fu piekrita, ērtāk satverdama nūju. — Telefons tomēr paliks. Man patīk parunāties pa telefonu ar misis Cang Ljusi.

—  Viņai ir acis kā desmittūkstoš kaķiem, — A Kims ievaidējās, saliekdamies zem nūjas, kas trāpīja viņam pa pirkstiem, — bet mēle kā desmittūkstoš krupjiem, — viņš piebilda, gaidīdams nākamo sitienu.

—  Tā ir neķītra un ļauna neliete, — misis Tai Fu teica.

—  Misis Cang Ljusi vienmēr ir tāda bijusi, — A Kims apliecināja, kā pieklājas paklausīgam dēlam.