— To jums pateica misis Cang Ljusi, — viņš tiepās.
— Man to pateica pa telefonu, — viņa izvairīgi atbildēja. — Es nevaru pazīt visas balsis, kas ar mani runā pa šo velna cauruli.
Lai cik dīvaini, bet A Kims nebūt nemēģināja aizbēgt no mātes, ko viņš būtu varējis viegli izdarīt. Bet viņa atrada arvien jaunus un jaunus iemeslus nākošajiem sitieniem.
— Ko! Stūrgalvīgais cilvēk! Kāpēc tu neraudi? Izdzimums, tu apkauno savus senčus! Ne reizi neesmu varējusi tevi piespiest raudāt. Jau no mazotnes nevarēju. Atbildi man! Kāpēc tu neraudi?
Nogurusi, aizelsusies aiz piepūles, viņa nolaida nūju un sāka trīcēt kā nervu lēkmē.
— Nezinu. Laikam jau tāds esmu radīts, — A Kims atbildēja, norūpējies uzlūkodams māti. — Es tūliņ atnesīšu jums krēslu, jūs apsēdīsities, atpūtīsities, un jutīsities labāk.
Bet viņa, nikni iesmējusies, novērsās un sāka vecīgā gaitā tipināt uz māju. A Kims pa to laiku uzlika galvā cepuri, sakārtoja saburzīto apģērbu, paberzēja sadauzītās vietas un padevīgām acīm noskatījās mātei pakaļ. Viņš pat smaidīja, tā ka varēja domāt, ka sitieni sagādājuši viņam zināmu baudu.
Tā A Kimu sita jau bērnībā, kad viņš vēl dzīvoja augstajā krastā pie Janczi upes vienpadsmitā krituma. Te bija dzimis viņa tēvs un tepat kopš jaunības dienām strādājis par upes kūliju.