Kad viņš nomira, A Kims jau bija pieau­dzis un nodarbojās ar to pašu cienījamo profesiju. Vēl senākos laikos nekā tie, par kuriem saglabājušās ziņas ģimeņu hronikās, visi viņa cilts vīrieši bija bijuši kūliji pie Janczi upes. Mūsu ēras laikā viņa tiešie senči bija no­darbojušies ar to pašu. Pie ieejas grīvā viņi sagaidīja džonkas, kas līdzinājās viena otrai kā ūdens lāses, pie­sēja katrai pusjūdzi garu virvi, un atkarībā no džonkas apjoma tajā iejūdzās no simta līdz divi simti cilvēku — liels divkājains spēks — un vilka džonku pa ūdeni uz iz­eju no grīvas, saliekdamies tā, ka to rokas skāra zemi, bet sejas bija tikai pēdu no tās.

Acīmredzot visos pagājušos gadsimtos maksa par šo darbu bija palikusi nemainīga. Viņa tēvs, viņa tēvatēvs un viņš pats, A Kims, dabūja vienādu atalgojumu — četrpadsmito daļu centa par džonku, kā viņš aprēķināja vēlāk, kad bija jau Havajā. Izdevīgā vasaras laikā, kad ūdeņi bija mierīgi, džonku daudz un diena bija sešpa­dsmit stundu gara, par šo sešpadsmit stundu ilgo varo­nīgo darbu A Kims nopelnīja mazliet vairāk nekā centu. Bet pa visu gadu Janczi upes kūliji nevarēja nopelnīt vairāk par pusotra dolāra. Ļaudis prata dzīvot un dzī> voja no šiem ienākumiem. Bija kalpones, kuras gadā no­pelnīja dolāru. Ti Vi tīklu audēji gadā nopelnīja no viena līdz diviem dolāriem.