Viņi no šās naudas dzīvoja, parei­zāk sakot, nenomira. Janczi upes kālijiem bija vēl viena piepeļņa, kas darīja šo profesiju cienījamu, bet upes kū­liju cehu pārvērta par slēgtu korporāciju, kur dēls darbu mantoja no tēva, tā bija kaut kas līdzīgs strādnieku savie­nībai. No katrām piecām džonkām viena, dodamās pāri krācēm, dabūja bojājumus. No katrām desmit džonkām viena neglābjami aizgāja bojā. Janczi upes kūliji zināja straumes dīvainības un kaprīzes un izvilka, izsmēla, iz­ķēra ar sietiem upes slapjo ražu. Šā ceha ļaudis radīja skaudību citos — mazāk veiksmīgos kūlijos, jo viņi va­rēja atļauties dzert grauzdētu tēju un katru dienu ēst ce­turtās šķiras rīsus.

A Kims arī bija apmierināts un lepns ar savu darbu, līdz kādā neizdevīgā un pavasara slapjdraņķa dienā izvilka no ūdens slīkstošu Kantonas jūrnieku. Lūk, šis ceļinieks, sasildījies pie viņa uguns, bija tas, kas pirmais pateica viņam burvju vārdu — Havaja. Jūrnieks piebilda, ka pats viņš nekad neesot bijis šai strādnieku paradīzē, bet dau­dzi ķīnieši aizbraukuši uz turieni no Kantonas, un viņš bija dzirdējis stāstām par to vēstulēm piederīgiem. Ha­vajā nepazīstot ne aukstumu, nedz badu. Cūkas, ar kuru barošanu tur neviens nenodarbojas, kļūstot taukas no ba­gātīgajiem ēdienu pārpalikumiem, kas atliekot cilvēkiem. No Havajas kūlija ēdienu atliekām varētu pārtikt kanto- niešu un jancziešu ģimene.